|
Zilais kalns
 Viens
vecis Zilajā kalnā vārījis valodas. Dūmi, kas cēlās uz augšu,
aptinās ap kalnu , un tādēļ vēl tagad izliekas, it kā kalns
būtu miglā tīts. Putra ir bijusi gandrīz gatava, kad pienācis
krievs. Putra vārījusies : " Blar- blar- blar".
Ienācis vācietis. Tā kā putra jau bijusi gatava, tad izklausījusies
it kā tā teiktu :" Skasa, maksa, deiž, peič."
Pēdīgi putra bija jāņem nost no uguns. Te pienācis vēl viens
vīrs. Putru sviežot nost , tā teica ; " Lač."
No tā laika šo pēdīgi pienākušos vīru sauc par latvieti.
(" Valmieras novada teikas", Valmiera, 1999.)
Allaž tērpies zilas dūmakas mētelī, teikām un nostāstiem
apvīts Kocēnu pagastā paceļas Zilais kalns . Zilais kalns
atrodas Burtnieku līdzenumā, 12 km uz rietumiem no Valmieras.
Tā absolūtais augstums ir 126,7 m virs jūras līmeņa , un
tas paceļas 66,6, m virs apkārtējā pārpurvotā un lēzeni
viļņotā līdzenuma. Zilais kalns sastāv no ledāja sabīdītās
smilts, zem kuras atrodas oļu piejaukums. Nogāžu lejasdaļā
ir akmeņainas mālsmilts un grantssmilts zvīņveida uzbīdījumi.
Zilais kalns ir apaudzis ar mežu. Īpaši atzīmējami ir Zilā
kalnā augošie un ainavā saglabājamie platlapu koki. Apmeklētājiem
šī teikām un nostāstiem apvītā vieta īpaši vilina pavasarī,
kad gan kalna virsotni, gan pakāji klāj zilo un balto vizbulīšu
paklājs.
No virsotnē esošā torņa paveras skats uz Augstrozes paugurvalni.
Skaidrā laikā var redzēt Burtnieku un citus apkārtnes ezerus,
aplūkot Vidzemes pilsētas. Redzamība var sasniegt pat 50
km. Zilā kalna virsotne ir aptuveni 1ha liela, un to veido
vairākās galotnes.
Zilais kalns ir viena no nozīmīgākajām kulta vietām. Tā
nosaukums saistīts ar blāvi zilo miglu, kas ietver tā virsotni.
Zilais kalns teikās un nostāstos minēts kā svētvietu komplekss.
Ja Zilā kalnā esam uzkāpuši pa asfaltēto celiņu, tad nonākot
samērā līdzenajā virsotnē, pa labi aiz divu, trīs metrus
dziļas ieplakas izraudzīsim nelielu, apaļu pauguriņu- Dieva
kalnu jeb Upurkalniņu. 1802.gada Garlība Merķeļa episkajā
dzejojumā " Vanems Imanta" iespaidā radusies leģenda
, ka Dieva kalniņā apbedīts kāds varonis Imanta. Izplatīts
ir arī šī kalniņa nosaukums- Imantas kaps.
Vēl vienā no Zilā kalna virsotnēm - Avotiņkalniņā- kādreiz
tecējis avotiņš, kurā upurēts un kura ūdens īpaši dziedinājis
acu slimības. Pēc avota ūdens izsīkšanas šim nolūkam lietotas
atstātās smiltis.
Ir ziņas, ka Zilā kalnā bijusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi
un citi tautas svētki. Arī Andreja Pumpura eposā "
Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju
vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota,
Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi. Zilais kalns pazīstams
arī kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Joprojām
kalna ziemeļu nogāzē atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu
iedobumu.
Teikās un nostāstos Zilais kalns tiek minēts arī kā raganu
pulcēšanās vieta. Savukārt 10- 15 km zonā ap kalnu atrodas
daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās,
gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.
Zilā kalna popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības
ieviešanas 14.gs.. kalnā, pieminot dižkungaiša Ģedimina
izglābšanos pēc nomaldīšanās , ticis uzstādīts stabs.
Bet kad Zviedrijas karalis Kārlis XII gribējis Zilo kalnu
izmantot militārām vajadzībām, pret to protestējuši ne vien
vietējie iedzīvotāji , bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas
neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos minēts,
ka 17. un 18.gs.slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki
Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina
arī arheoloģiskie izrakumi , ko 1874.gadā veica K. Grēnvigs,
bet 1973. I.Cimmermane un kuros tika iegūtas liecības par
16.- 17.gs. apbedījumiem.
Tiek uzskatīts, ka nosaukums " Zilais kalns" ne
tik daudz saistīts ar īpašības vārdu " zils" ,
bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil",
kas būtiski saistīta ar vārdu " zīlēt" vai krievu
valodas vārdu "sila"- spēks.
Zilā kalna virsotnē atrodas ģeodēziskais punkts, ko 1816.gadā
noteica Vilhelms Strūve. Tas nozīmē, ka punktam ir noteiktas
augstuma un citas koordinātes. Šie ģeodēziskie punkti ir
tie, kas veido valsts koordinācijas telpu, un tie ir visu
karšu pamats. Zināms, ka no Zilā kalna mērīts attālums līdz
Inčukalnam, tas saistīts ar Rencēniem. Jāpiebilst, ka Vilhelms
Strūve ir pirmais cilvēks, kurš Latvijā noteica kalnu augstumus.
Jānis Bikše ierosina ierīkot ģeodēzisko piemiņas zīmi Zila
kalna virsotnē.
Turpat Zilā kalna virsotnē netālu no skatu torņa atrodas
astronomiskais stabs, kam noteiktas astronomiskās koordinātes
. Tas ir apmēram 1. 20 augsts.
Ar Zilo kalnu bieži saista tautas leģendārās Zilākalna Martas
vārdu. Zilākalna Martas, īstajā vārdā Martas Rancānes (
1908. - 1992.) vārds bija pazīstams visā Latvijā.
" Par viņu klīda visdažādākās ziņas, viņas patiesās
spējām ar leģendām savijoties. Tika stāstīts, ka ļoti daudzi
pie viņas ierodoties , ka viņa rindu kārtošanai algoja milici,
maksājot viņam ļoti labu algu. Vienlaikus viņa pieņēmusi
daudzus cilvēkus, visbiežāk 12; viņi nolikuši uz galda apvārdošanai
līdzatvestos produktus- sāli, cukuru, taukus, ūdeni un citas
lietas. Tad dziedniece, krēslā sēžot , skaitījusi sev vien
saprotamus vārdus. Daudziem tas palīdzējis. Mūspusē klīda
runa, ka viņa ūbojusi izsūtīto sarakstā, jau ielikta mašīnā
prom vešanai, bet tā neesot kustējusies. Mēģinājuši stundām
, bet- nekā. Beidzot vedēji noticējuši, ka nekas nesanāks,
kamēr viņa būs mašīnā. Ļāvuši izkāpt- zili brīnumi!- mašīna
varējusi braukt." Zilākalna Marta mūža nogalē dzīvojusi
arī Raunā un Iecavā.
>Zilākalna
apsaimniekošanas noteikumi<
Kocēnu Zirgaudzētava
uz augšu
|
